Hoppa till huvudinnehåll

Cīņa, kurā es, visticamāk, nekad neuzvarēšu

Credits Text: Katrīna Rudzīte 12 oktober 2023

Nesen esmu pārvākusies, bet apmēram gadu dzīvoju Avotu un Lāčplēša ielas stūrī. Uz Avotu ielas, posmā starp Lāčplēša un Marijas ielu, ir izvietojušies vairāki kāzu saloni, un to skatlogos ikdienišķi var aplūkot dažāda kalibra un gaumes kāzu kleitas. Pagājušajā rudenī un ziemā ar draudzeni, pavadot viena otru uz mājām vai ejot pastaigāties, regulāri kopā devāmies šiem skatlogiem garām. Dažreiz pie kāda no tiem K. mēdza norādīt uz vienu vai citu kleitu un jautāt, vai es tādu gribētu vilkt. Absolūtajā vairākumā gadījumu kleitas neatbilda maniem estētiskajiem standartiem, un es atbildēju noliedzoši. Balta kleita un plīvurs nav mans sapņu apģērbs, un savās kāzās, ja tādas jebkad pienāktu, es vēlētos ģērbties atšķirīgi no klasiskajiem priekšstatiem par līgavas garderobi. Man patīk spilgtas krāsas, un es drīzāk varu iztēloties sevi zaļā vai rozā kleitā ar puķēm. Pilnīgi noteikti atteiktos arī no plīvura.

Taču kāzu kleita nav tikai grezns apģērbs, ko uzvilkt uz svinībām vai kurā pozēt skaistām fotogrāfijām, kas pēcāk tiek ievietotas sociālajos tīklos, un tās novietošana milzīgā skatlogā arī nav tikai kārtējais kapitālisma centiens iedvest pārliecību, ka mūsu dzīvē kaut kā ļoti būtiska pietrūkst, un šī iztrūkuma aizpildīšanas iespējas rodamas jaunu, krāšņu lietu iegādē. Plašākā kultūras kontekstā balta, grezna kleita ir simbols. Laimei. Mīlestībai. Ģimenes apsolījumam. Šobrīd tā ir simbols arī tam, kas man un vēl daudziem tūkstošiem Latvijas LGBTQIA+ kopienas cilvēku ir nepieejams – valsts atzītas un aizsargātas ģimenes statusam. Varētu teikt, ka savā veidā baltā kleita ir kļuvusi par patriarhālās varas simbolu. Simbolu izstumšanai un nevienlīdzībai.

Es nekad neesmu saskārusies ar tiešu fizisku vardarbību savas seksualitātes dēļ. Un ļoti labi apzinos, ka, ja salīdzina ar gana daudzām citām valstīm uz pasaules kartes, situācija Latvijā ir krietni labāka. Es, protams, ļoti novērtēju, ka mans risks uz ielas tikt piekautai, tāpēc ka esmu sadevusies rokās ar savu partneri, ir relatīvi mazs, lai gan arī šādi gadījumi Latvijā tiek pieredzēti, es priecājos, ka ir samērā maz ticams, ka mani kā LGBTQIA+ aktīvisti varētu noslepkavot, kā tas 2019. gadā Sanktpēterburgā notika ar Jeļenu Grigorjevu; kad parādījas ziņas par viņas nāvi un notikušā apstākļiem, es ļoti daudz domāju par to, kāda varētu būt sajūta, ziņojot policijai, ka tev tikuši izteikti nāves draudi, un apzinoties, ka policija tev nepalīdzēs. Jūtos pateicīga, ka mani nevar ieslodzīt pāraudzināšanas nometnē, kā tas būtu, piemēram, Čečenijā, vai piespriest nāves sodu, kā tas būtu Irānā, Saūda Arābijā un vēl 10 citās valstīs.

Tomēr, būsim godīgi –, šāds atskaites punkts ir samērā zema dzīves kvalitātes latiņa.

Jo īpaši tādēļ, ka homofobija nav vienīgā sociālas un politiskas nevienlīdzības forma, kas ietekmē manu dzīvi. Es esmu vājredzīga, tādējādi ikdienā neizbēgami saskaros ar nopietnām diskriminācijas un institucionālas vardarbības izpausmēm, jo arī attiecībā uz cilvēktiesībām, kas saistītas ar slimību un nespēju, Latvijas sabiedrība diemžēl aizvien ir ļoti neiekļaujoša.

Turklāt nav tā, ka Latvijā nenotiktu homofobiski motivēti vardarbīgi uzbrukumi. Pirms dažiem mēnešiem Daugavpilī, pilsētas parkā, tika piekauts Līvajas Amareins, viņa uzbrucējs neslēpa, ka sitis Amareinu, jo viņš ir gejs, taču policija to neatzina par naidā pret kādu konkrētu sociālu grupu balstītu noziegumu, un kriminālprocess drīzumā tika izbeigts. 2020. gada rudenī notika agresīvs uzbrukums kultūrpētniekam Denisam Hanovam, un arī šajā gadījumā policija nesaskatīja homofobiskus motīvus un kriminālproceu izbeidza. 2021. gada pavasarī neskaidros apstākļos Tukumā, savas mājas kāpņu telpā, sadega Normunds Kindzulis, 29 gadus vecs vīrietis, kurš bija ilgstoši saņēmis homofobiska rakstura draudus un vērsies policijā, kas nebija reaģējusi. Oficiālais policijas slēdziens apgalvoja, ka notikušais bijusi pašnāvība, taču es, un zinu, ka arī citi kvīru kopienas cilvēki, par to šaubāmies, jo policijas darbs Latvijā homofobisku noziegumu gadījumos līdzīgi kā cīņā ar vardarbību ģimenē gluži vienkārši neraisa uzticību.

Šie ir skaļi gadījumi, kam plašu uzmanību pievērsuši mediji. Bet nav pamata šaubīties, ka homofobiski uzbrukumi Latvijā notiek biežāk, mēs vienkārši par tiem neuzzinām, jo ne visi cietušie ir gatavi ziņot medijiem un uzstāt, lai notikušajam tiktu pievērsta plaša publiska uzmanība. Turklāt publiski izskanējušie gadījumi diemžēl rada bažas, ka policija šāda rakstura lietas neuztver nopietni un nav spējīga uz tām atbilstīgi reaģēt, kas savukārt liek domāt, ka homofobisku uzbrukumu upuri ne vienmēr jūtas droši vērsties policijā.

Tomēr galvenokārt homofobija Latvijas sabiedrībā izpaužas kā juridiska un institucionāla diskriminācija, stigmatizējošu un stereotipisku priekšstatu uzturēšana publiskajā telpā vai arī kā LGBTQIA+ tēmu pilnīgs noklusējums sadzīvē, kultūrā un politikā. Franču sociologs Pjērs Burdjē to dēvē par simbolisko vardarbību. Tu vienkārši tiec atkal un atkal izdzēsta no kultūras un sabiedriskajiem diskursiem. Par tevi neviens nerunā un neraksta. Bet, ja runā, tad pārsvarā naidpilni vai aizspriedumaini.

Tās homofobijas izpausmes, kas mani šobrīd sāpina visvairāk, nesaistās ar noteiktu interneta komentētāju tipu, kas LGBTQIA+ kopienas pārstāvjus sauc dažādos degradējošos terminos, tie ir cilvēki, ar kuriem nav vērts iesaistīties nekādās diskusijās, ar naida runas izpausmēm būtu jāstrādā un jācīnās policijai, kas Latvijā diemžēl nenotiek. Mani visvairāk sāpina un sadusmo tādi it kā inteliģentu cilvēku, nereti arī paziņu, izteikumi kā "es neesmu homofobs, bet...tu taču saproti, ka jautājumi, kas saistīti ar ģimeni, ir emocionāli uzlādēti un sensitīvi, tie prasa laiku un dažādus kompromisus". Ko pie velna nozīmē emocionāli uzlādēti un sensitīvi? Ko manas vai citu viendzimuma pāru partnerattiecības atņem t.s. tradicionālajām ģimenēm? Ko tieši? Un vai nav bezgaumīgi viendzimuma ģimeņu diskriminācijas pamatošanai nepārtraukti atsaukties uz ģimenes definīciju Satversmes panta redakcijā –, ko homofobiski noskaņoti populisti sacerējuši teju gadsimtu pēc Satversmes oriģināla stāšanās spēkā – ar tikai vienu vienīgu mērķi – nepieļaut, ka šajā valstī jebkad varētu tikt ieviestas viendzimuma laulības?

Mani skumdina un dara bažīgu nesen piedzīvota situācija, kad dzejas rakstīšanas nodarbībās, kas paredzētas jaunajām autorēm un autoriem, lūdzu uzrakstīt dzejoli par politisku tēmu, un vairāku autoru darbos parādījās transfobiski motīvi, kas trans tiesības atainoja kā bīstamu ideoloģiju. Raizējos, ka šādus tekstus raksta jauni cilvēki, apgalvojot, ka tas vienkārši ir viņu viedoklis. Reizēm domāju, ka varbūt es pārspīlēju šādu notikumu nozīmi, jo gadu gaitā esmu uzkrājusi bagāžu ar dažādām ļoti sāpinošām izstumšans un diskriminācijas pieredzēm – un tāpēc uz ko šādu reaģēju sakāpināti. Tomēr – un varbūt es kļūdos – bet man šķiet, ka homofobija un transfobija, līdzīgi kā seksisms, eiblisms vai rasisms, nebūtu uzskatāmas par viedokļiem. Un es pilnīgi noteikti nedomāju, ka mums trūktu literatūras, kur šādi viedokļi jau nebūtu gana plaši pārstāvēti.

Varbūt tieši pretēji – vēršanos pret kādu ievainojamu sociālu grupu vajadzētu uztvert jo īpaši jūtīgi. Sabiedrības mēģinājumi noliegt vai apšaubīt to, kas tu esi, ir neiedomājami sāpīgi, un tie atstāj paliekošas emocionālas un sociālas sekas. Turklāt politiskas represijas, radikalizācija un, galu galā, arī situācijas, kad kādu pilsētas parkā piekauj, jo viņa seksualitāte vai dzimte neatbilst heteronormativitātes standartiem, nav parādības, kas sākas pēkšņi un negaidīti; uz homofobijas eskalāciju vardarbībā ved pakāpenisks ceļš, kas var sākties ar šķietami nevainīgu aizspriedumu un noniecinošu izteikumu nekritisku pieņemšanu. Saskaņā ar manu pieredzi un vērojumiem, mēs kā sabiedrība esam ļoti nejūtīgi pret vārdiem piemītošo potenciālu gan uz iekļaušanu un dziedināšanu, gan milzīgu destrukciju.

Nebūs nekāds pārsteigums, ka Latvijā līdz šim nav izveidojusies kvīru literatīras tradīcija. Ir ļoti nedaudzi autori, kas savos dzejas un prozas darbos pievēršas LGBTQIA+ tēmām, zināmākie ir Kārlis Vērdiņš, Ilze Jansone, Elīna Kokareviča un Ausma Perons. Taču, man augot (esmu dzimusi 1991. gadā), nebija latviešu valodā sarakstītu grāmatu, kuru varoņi būtu kvīri. Atceros, ka apmēram 11 gadu vecumā bibliotēkā nejauši atradu britu rakstnieces Dženetas Vintersones grāmatu "Kaislība" (The Passion) – postmodernisma stilistikā sarakstītu romānu, kuru vēlāk esmu pārlasījusi vairākkārt –, bet toreiz es to izlasīju galvenokārt kā trauslu, maģijas apdvestu mīlas stāstu, kā pasaku vai kā dzeju; ar netiešu, bet ļoti būtisku vēstījumu par ko tādu sevī, ko līdz tam biju tikai neskaidri nojautusi.

Pati tikai pēdējos gados savos dzejoļos esmu sākusi ļoti apzināti un mērķtiecīgi reflektēt par savu seksualitāti un ar to saistītajām sociālajām un politiskajām pieredzēm. Arī slimības/nespējas pieredzi dzejoļos izvērsti pētu nesen. Varētu jautāt, ja jau man visu šo laiku pietrūka savu pieredžu atspoguļojuma latviešu literatūrā, tad kāpēc es pati, būdama daļa no šīs literatūras procesa, tamlīdzīgu reprezentāciju neveidoju. Tas ir ļoti labs jautājums.

Reizēm jūtu ko līdzīgu nožēlai, ka nesāku par šīm tēmām rakstīt agrāk, vai ka nedarīju to skaidrāk. Taču es apzinos, ka nonākšana līdz pozīcijai, kurā par to iespējams rakstīt, ir lēns un sarežģīts process. Un sevis vainošana, ka nedari/nedarīji vairāk un agrāk, ir kārtējais patriarhālā kapitālisma slazds, kas mēģina tevi nobiedēt un apturēt. Ir ļoti grūti sākt runāt gandrīz pilnīgā klusumā vai telpā, kas pilna ar dažādiem meliem un puspatiesībām. Homofobija diemžēl izpaužas ne tikai kā ārēja agresija vai noklusējums, tā lielā mērā tiek arī internalizēta un pārtop grūti identificējamā pašcenzūrā, kas ģenerē dažādas savdabīgas pārliecības; piemēram, rakstot dzejoļus savam pirmajam krājumam, vietām esmu izmainījusi dzejoļa adresāta vai tēlu dzimti, tolaik nospriežot, ka dzejolis taču savā dziļākajā būtībā vēsta par gana plašām un vispārcilvēciskām tēmām; kamdēļ man izceļot ko taču ne pārāk būtisku, vajadzētu ierobežot tā potenciālo auditoriju? Interesanti, cik bieži heteroseksuāli autori izmaina savos dzejoļos dzimtes vietniekvārdus, lai dzejolis kļūtu pieejamāks plašākai auditorijai?

Vēl viens uzstājīgs pieņēmums, ko radīja šī pašcenzūra, bija: "mani dzejoļi ir īsta, laba literatūra, nevis kaut kāda apšaubāma pašterapijas vai sociālā darba metode, kuras rezultāti var būt interesanti un nepieciešami tikai kādam šauram lasītāju lokam".

Bet kāpēc gan lai mani dzejoļi nerunātu par specifiskiem un ļoti konkrētiem cilvēciskās pieredzes, manas pieredzes, aspektiem, un aizvien nebūtu laba, kvalitatīva literatūra? Un, arī ja tiem piemīt terapeitiskas un sociālpolitiskas dimensijas, kas tajā būtu slikts vai apšaubāms? Šos jautājumus es varu noformulēt tagad, kad vairāk vai mazāk nopietni ar dzejas rakstīšanu nodarbojos jau kādus 15 gadus.

Dzejai piemītošā maģija ļauj pakāpeniski izveidot telpu, kuras fiziskajā realitātē vēl nav, nekad nav bijis un varbūt arī nekad nebūs. Reizē kalpodama par patvērumu un pārmaiņu instrumentu, tā padara iespējamu iztēlošanos, ka pasaule varētu būt citāda.

***

Ja es un mana partnere kādā brīdī nolemtu, ka vēlamies apprecēties, mēs droši vien izdomātu, kā to atrisināt. Tomēr Latvijas problēma izgaismojas vārdos "izdomātu, kā atrisināt". Dzīvodama šajā valstī, es "izdomāju, kā atrisināt" – it kā tie būtu izaicinoši atjautības uzdevumi vai šķēršļi kādā nebeidzamā izturības pārbaudījumā – lietas, kas citiem ir pašsaprotamas. Tas ir neizsakāmi nogurdinoši. Nesen klausījos interviju ar kādu sievieti, kura kopā ar savu partneri pārcēlusies uz Briseli; vaicāta, vai apsver atgriešanos Latvijā, viņa atbildēja, ka tas diez vai notikšot, jo, lai gan abas sievietes nešaubās, ka kaut kā jau tiktu galā, viņas vēlas dzīvot valstī, kas viņas ciena un novērtē, nevis, ja jau Eiropas likumi tā liek, pieņem ar sakostiem zobiem. Saprotu, par ko viņa runā. Es esmu ļoti nogurusi ikdienišķi saskarties ar neskaitāmiem simboliskiem, politiskiem un praktiskiem vēstījumiem, kas implicē, ka es esmu kaut kas mazāk, nekā citi šīs valsts iedzīvotāji, ka mana mīlestība nav svinama un nozīmīga, ka mana, kvīru kopienas un citu sociāli marginalizētu grupu labklājība nav būtiska politikas veidošanas prioritāte, vēl vairāk – bieži tā vispār nav iekļauta dienas kārtībā.

Pēc nepilna mēneša man būs 32 gadi, un man ir apnicis klausīties, ka manas cilvēktiesības ir sensitīvs jautājums, kas kādu satrauc vai apgrūtina. Vēl neesmu atradusi piemērotu šī termina tulkojumu, taču angļu valodā ir ļoti precīzs vārds, kas raksturo to, ar ko Latvijas sabiedrībā nodarbojas populisti un homofobi, šis vārds ir gaslighting – psiholoģiskas manipulācijas forma, kas tiecas sagrozīt realitāti, nereti pamanoties ieņemt upura lomu, lai gan tev nekas netiek nedz atņemts, nedz nodarīts, citien iedvešot bailes un vainas sajūtu.

Aktīviste, rakstniece un māksliniece Johanna Hedva kādā intervijā ir teikusi, ka mēs esam mazākumā un nekad neuzvarēsim patriarhālā kapitālisma mašinēriju, bet tas nenozimē, ka mūsu darbs un pūles ir bezjēdzīgas; apziņa, ka tu nevari uzvarēt, vienkārši maina to, ar kādu stratēģiju, ar kādu attieksmi tu pretojies, ar kādu attieksmi tu dzīvo. Es domāju ļoti līdzīgi Hedvai. Es noteikti neizslēdzu pozitīvu politisku pārmaiņu iespējamību Latvijā, taču nedomāju, ka tās būtu ļoti ticamas, un pilnīgi noteikti tās nav pašsaprotamas vai "tikai laika un centīga darba jautājums". Tas, kas man sakāms populistiem un homofobiem: es redzu, ko jūs darāt un kāpēc. Un tas ir mans spēks. Tāpat kā tas, ko es piedzīvoju un radu šajā valodā, šajā ķermenī un šajā jūtīgumā.

Like what you read?

Take action for freedom of expression and donate to PEN/Opp. Our work depends upon funding and donors. Every contribution, big or small, is valuable for us.

Ge en gåva på Patreon
Fler sätt att engagera sig

Sök