Hoppa till huvudinnehåll

Kas kopīgs vilcieniem un tualetēm?

Credits Text: Baiba Baikovska 16 november 2023

Kādā stendapa mēģinājumā es sāku smieties. Normāli. Jo man patīk humors. Pateicoties vilcieniem, tualetēm un tam, kas tos vieno, bieži smejos par lietām, par kurām citi raudātu. Humors palīdz. Izdzīvot. Nepazaudēt sevi. Padarīt pasauli iekļaujošāku. Arī šajā reizē viena no dalībniecēm pajautāja, par ko es smejos. Atbildēju, ka iedomājos, ko es varētu darīt, ja pie mums notiktu kas līdzīgs kā Ukrainā vai ja Putins aktivizētu atombumbu. Es nevarētu tikt ārā no savas mājas, jo lifti visdrīzāk nestrādātu, bet es dzīvoju ceturtajā stāvā. Es nevarētu aizbraukt uz Līgatni, lai gan – kurš tādā reizē domātu par braukšanu uz Līgatni, ja vien tas nav uz rehabilitācijas centru, zem kura ir bumbu patvertne (pa kāpnēm uz leju). Es varbūt nevarētu pat aiziet uz tualeti. Vilcienā, kas ir šī raksta galvenais tēls, ir pielāgotas labierīcības cilvēkiem ratiņkrēslos. Bet ir viens “bet”. Pašā vilcienā, kurā ir šīs pielāgotās tualetes cilvēkiem ratiņkrēslā, nav iespējams iekļūt. Šis “bet” attiecas uz daudzām tualetēm. Šis “bet” vieno vilcienus un tualetes. Ar Latvijas poproka grupu “Bet bet” tam nav nekādas saistības. Kas ir pirms un pēc “bet”? Tas atklājas vairākos jautājumos, vairākās atbildēs un vairākās situācijās pirms iekāpšanas vilcienā vai ieiešanas (iebraukšanas) tualetē uz četriem riteņiem.

Viena situācija bija pirms vairākiem gadiem (lai gan, tā kā Real Baltica vēl nav atklāts, nekas nav mainījies arī līdz šim). Ar labu draugu R. nolēmām doties uz Līgatni ar vilcienu. Ar taksometru braukt no Rīgas būtu pārāk dārgi. Un mašīnas nebija ne viņam, ne man. Pēc šī gadījuma es gan nopietni apsvēru iespēju kārtot braukšanas tiesības. Vilcienā Riga–Valga, kas brauc cauri Līgatnei, R. bija redzējis iebūvēto pacēlāju, kas paredzēts pasažieru, kuri pārvietojas ratiņkrēslos, iecelšanai vilcienā.

Bet man ir rūdījums, es daudz esmu saskārusies ar nepieejamību, kuras rezultātā manī ir ieperinājies neveselīgs sarkasms un šaubas par to, ka kaut kas varētu būt tik pieejams un ka par to nebūtu jācīnās vai kāds jābrīdina. Tādēļ drošības labad nolēmu piezvanīt uz Latvijas Dzelzceļa informatīvo tālruni. Varbūt arī šī pacēlāja lietošana ir jāpiesaka, tāpat kā pie vilciena piestumjamo pacēlāju lietošana 8 Latvijas dzelzceļa stacijās, kas jāpiesaka vismaz 48 stundas pirms braukšanas. Es zvanīju 26. decembrī. Man atbildēja apstiprinoši, ka arī šī iebūvētā pacēlāja lietošana ir jāpiesaka, taču īpašais departaments, kas nodarbojās ar vilcienu pieejamības jautājumiem, brīvdienās nestrādā, lai es zvanot darba dienā, kas būšot rīt. Nākamajā rītā zvanīju atkal, jo mana vēlēšanās aizbraukt uz Līgatni ar vilcienu ar iebūvēto pacēlāju nebija mazinājusies. 27. decembrī īpašais departaments strādāja. Cilvēkam, kurš man atbildēja, izstāstīju par vilcienu Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju, ar kuru mēs ar R. un manu spalvaināko asistentu Latvijā – labradormeiteni Elfu plānojam doties uz Līgatni. Drošs paliek nedrošs, pieminēju arī to, ka R. bija ne tikai redzējis iebūvēto pacēlāju, bet to arī nofotografējis. Sieviete, kura noklausījās manu stāstu par vilcienu ar iebūvēto pacēlāju, teica, ka tāda vilciena neesot. Tie esot plānoti nākotnē. Bet es esmu pieradusi cīnīties par to, lai es kaut kur tiktu. To man iemācīja arī ģimenē. Un es taču biju redzēju fotogrāfiju ar vilcienu ar iebūvētu pacēlāju. Stāstīju vēlreiz, ka R. bija braucis ar vilcienu Rīga–Valga, kas brauc cauri Līgatnei, ar iebūvēto pacēlāju, to redzējis un nofotografējis. Bet sieviete laipnā balsī man atkal atbildēja, ka šāda vilciena ar iebūvēto pacēlāju vēl neesot, bet vai es zinot par manuāli pie vilciena piestumjamajiem pacēlājiem 9 Latvija dzelzceļa stacijās – Rīgas, Krustpils, Rēzeknes, Daugavpils, Jelgavas, Saulkrastu, Siguldas, Dubultu un Vaivaru stacijās –, kuru vidū diemžēl Līgatnes neesot? Daudzās situācijās invaliditāte man ir uztrenējusi pacietības muskuli. Tāpēc, cik vien mierīgi un skaidri spēju, atbildēju, ka es zinu par manuāli piestumjamajiem pacēlājiem un ka pati to pakalpojumus esmu izmantojusi. Vēl piebildu, ka vakar runāju ar Latvijas Dzelzceļa darbinieci un ka viņa man teica, ka arī vilcienā iebūvētā pacēlāja lietošana ir jāpiesaka un, lai to izdarītu, man ir jāzvana šodien uz īpašo departamentu, kur esmu šobrīd piezvanījusi, un jānorāda, kurā datumā un pulksteņa laikā vēlos lietot šo iebūvēto pacēlāju. Sievietei ausīm dzirdami nebija invaliditātes, kas tai varētu būt uztrenējusi pacietības muskuli. Viņa man atbildēja, ka neko par tādu vilcienu nezina, ka savienos mani ar īpašā departamenta galveno priekšnieku. Izstāstīju visu no jauna par vilcienu Rīga–Valga, kas brauc cauri Līgatnei, priekšniekam. Viņš noklausījās. Un atbildēja. Tāda vilciena ar iebūvēto pacēlāju neesot, bet vai es zinot par manuāli pie vilciena piestumjamajiem pacēlājiem 9 Latvija dzelzceļa stacijās – Rīgas, Krustpils, Rēzeknes, Daugavpils, Jelgavas, Saulkrastu, Siguldas, Dubultu un Vaivaru stacijās –, kuru vidū diemžēl Līgatnes neesot? Mans pacietības muskulis vairs ilgi nespēja izturēt. Atvadījos un nospiedu sarkano klausulīti uz savas asistentes daudzajās tā pacelšanas reizēs apsiekalotā Iphone. Tad rakstīju Facebook ziņu R., ka vai nu viņi neko par tādu vilcienu Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju nezina, vai es neskaidri izteicos. Draugs zināja, ka viņš bija redzējis šo vilcienu un pacēlāju, tāpēc arī viņš nolēma zvanīt Latvijas Dzelzceļa īpašajam departamentam. Viņš izsakās skaidrāk, bet saņēma tādu pašu atbildi, ka šāda vilciena neesot. Viņam pietika ar vienu skaidrošanas sarunu, lai saprastu, ka nav vērts vēl kaut ko mēģināt paskaidrot un ka no īpašā departamenta, kuram jānodarbojas ar vilcienu pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslos, nebūs pretimnākšanas.

Tomēr viņš tiešām bija braucis ar šo vilcienu Rīga–Valga un izkāpis Līgatnē. Viņš bija redzējis dzeltenzilo iebūvēto pacēlāju un runājis ar konduktorēm, kuras viņam teikušas, ka ir pat bijušas apmācītas, kā pacēlāju lietot. Arī viņam bija trenēta pacietība. Viņš bija fizioterapeits. Tāpēc uz 18:10, kad bija jāpienāk vilcienam Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju, devāmies uz peronu. Piebrauca vilciens. Atvērās tā durvis un kāpa ārā cilvēki. Vienās no durvīm varēja redzēt jaunu un acīmredzami nelietotu dzeltenzilu pacēlāju. Mēs devāmies tuvāk vilciena durvīm. Tur stāvēja konduktore tumši zilā formā. R. jautāja, kā ir iespējams lietot šo pacēlāju. Konduktore nezināja. Atnāca vēl viena konduktore tādā pašā formā un teica, ka pacēlājs nav izmantojams, jo tā lietošana ir jāpiesaka iepriekš piezvanot uz Latvijas Dzelzceļa īpašo departamentu, kurš nodarbojas ar vilcienu pieejamības jautājumiem. Likās, ka mūsu atbilde par to, ka mēs jau zvanījām aizplūda nekurienē nesadzirdēta. Tad par toņkārtu augstāk paceltā balsī otrā konduktore teica, ka šī iebūvētā pacēlāja lietošana ir jāpiesaka arī caur Invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons”. Manas mēles galā sāka rosīties jautājums, kāda “Apeironam” saistība ar vilcieniem? Kamēr manā prātā un mēlēs galā dancoja šis jautājums, R. mēģināja sarunāt ar konduktorēm, ka viņš var mēģināt iedarbināt pacēlāju, jo ir fizioterapeits un viņam ar pacēlājiem ir nācies darboties. To, ka konduktorēm būtu jābūt bijušām apmācībās par to, kā lietot šo pacēlāju, viņš nepieminēja, jo bija pieklājīgs un negribēja strīdēties. Konduktores tomēr neļāva viņam pieskarties pacēlājam, jo, pirmkārt, viņš varot kaut ko salauzt un kurš tad par to atbildēšot; otrkārt, tas neesot pieslēgts elektrībai. Es sāku domāt – priekš kam tad tas vilciens un pacēlājs ir domāti. Mēģināju nomierināt R., kurš bija manāmi sašutis, jo nebija pieradis pie šādas attieksmes. Diemžēl es pie tādas attieksmes esmu pieradusi.

Mēs tomēr aizbraucām uz Līgatni – ar autobusu, kur mums tikai laipni palūdza nākamreiz brīdināt par braukšanu, lai viņi mūsu ērtībai var atsūtīt autobusu ar iebūvētu pacēlāju. Pa ceļam uz Līgatni autobusā ironiski runājām par to, ka vilcienā Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju R. bija izmantojis arī labierīcības ar rokturiem un visu citu pielāgotu, lai to varētu izmantot cilvēki ratiņkrēslos. Protams, pielāgotas labierīcības būtu iespējams izmantot tikai, tiekot vilcienā, bet…

Reiz biju arī boulinga centrā. Arī boulinga centrā bija savs “bet”, kurš atklājās, kad jautāju, vai tur ir pieejamas labierīcības cilvēkiem ratiņkrēslos. Teica, ka esot ļoti labi pielāgotas. Es jautāju, kur tās atrodas? Man atbildēja, ka otrajā stāvā. Es jautāju, kā es varētu tur nokļūt. Man atbildēja – pa kāpnēm uz augšu. Šoreiz mums līdzi nebija neviena, kurš mani ar ratiņkrēslu varētu uznest. Uz labierīcībām nācās doties uz tuvējo “Rimi”. “Rimi” ārpusē varētu būt reklāma “Sanāk, sanāk! Vienīgās cilvēkiem ar invaliditāti pieejamās labierīcības 10 km rādiusā!” Bet tādas izkārtnes nav.

Pielāgoto labierīcību “bet” parasti tiek iepazīti personiskajā pieredzē, citreiz steidzīgā manierē, ja ir jāmeklē tualešu atslēga. Kaut kāda reti kuram zinām iemesla dēļ vienmēr ir aizslēgtas ne vīriešu, ne sieviešu, bet cilvēku ar invaliditāti labierīcības. Kāpēc?

Vajadzība var kļūt vēl steidzamāka, ja pirms atslēgu meklēšanas ir jāsameklē vēl kaut kas. Kādā tirdzniecības centrā uz pielāgoto labierīcību durvīm rakstīts, ka atslēga jāmeklē pie dežuranta. Nav atstāts ne numurs, ne dežuranta fotogrāfija. Neviens no tirdzniecības centra labierīcībām tuvāk strādājošajiem tirgotājiem nezināja, kā dežurants izskatās. Dežurants bija jāmeklē tik ilgi, ka es sāku domāt, vai nav jāsāk meklēt arī apkopēja. Mana invaliditātes uztrenētā pacietība beidzās. Devos pie veikala administrācijas, lai man dod atslēgu no pielāgotajām labierīcībām un pateicu, ka tā nevar rīkoties, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums .

Es pateicu, bet daudzi nepateiktu, noklusētu un aizietu, varbūt pat piedzīvotu kaunu, jo nepaspētu uz labierīcībām. Tualete nav luksusa lieta, bet cilvēkiem ratiņkrēslos tā reizēm par tādu kļūst, un tām vietām, kur ir pieejamas labierīcības, tiek piešķirti papildu punkti un apmeklējuma reizes, jo tajās vietās var brīvi izvēlēties dzert tēju un kafiju pēc patikas, jo nav jāuztraucas par to, kas notiks, tiem šķidrumiem pārstrādājoties. Bet ir vēl pārāk daudzas vietas, kur par to ir jāuztraucas. Piemēram, kādā Latvijas dzelzceļa stacijā, kurā ir pielāgotās labierīcības, bet…

Pa desmit divpadsmit pakāpieniem uz leju. Varētu jautāt, vai tad pacēlāja nav? Ir pacēlājs, bet tas ir kļuvis par platformu vecām kartona kastēm un slotām, jo sen salūzis un neesot, kurš to salabo. Rakstnieki un mākslinieki mani toreiz nesa uz pielāgotajām labierīcībām. Kamēr mani nesa, viena sieviete atbrīvoja pielāgotās labierīcības no spaiņiem, slotām, švammēm un citām lietām, lai es varētu tur iebraukt iekšā. Bet kāpēc pielāgotajām labierīcībām jākļūst par noliktavu apkopējām? Vai tad daudzas apkopējas pārvietojas ratiņkrēslos un viņām vieglāk, ja var noliktavā pačurāt?

Vilcienā kāpnes uz augšu uz pielāgotajām labierīcībām. Dzelzceļa stacijā kāpnes uz leju uz pielāgotajām labierīcībām. Bet ir vietas, kur ne uz leju, ne uz augšu, bet mierīgi var iebraukt tualetē. Pat divatā, jo ir vieta, kur pielāgotajās labierīcībās ir divi identiski podi. Kāpēc? Es pat ar savu spalvaino asistentu neietu divatā uz poda. Varbūt šādā tualetē var labi iepazīties? Varbūt divi podi ar rokturiem tomēr ir labāk nekā viens vai neviens? Es tomēr izvēlos būt viena tajā tualetē pat ar diviem podiem, jo man ir svarīga mana privātā telpa, kurā pārāk bieži invaliditāte tiek redzēta kā atļaujas karte ielauzties, liekot pieteikt pielāgoto vilcienu, kad patiesībā es vēlētos neviena nepamanīta un nevienam neatskaitoties kaut kur aizbraukt, vai – liekot meklēt labierīcību atslēgu, kad negribu ne ar vienu runāt, vienkārši nokārtot savas dabiskās vajadzības, vai – liekot atbildēt uz šādiem jautājumiem uz ielas, veikalā vai citur publiskajā telpā:

Kas ar tevi notika?

Kur tu ej?

Kāpēc tu ej viena?

Kur ir tavs asistents?

Kur tu dzīvo?

Kā tu tiec uz ceturto stāvu?

Kā tu pagatavo sev ēst?

Kā tu dzīvo viena, kā tu tiec ar visu galā?

Vai Tev ir draugs?

Es tev iedošu naudu. Ņem! – to nejautā.

Vai drīkst paglaudīt tavu suni?

Kā sauc tavu suni?

Vai tavs suns kož?

Tu droši vien brauc uz poliklīniku, sociālo dienestu vai dienas centru, vai ne?

“Es tev palīdzēšu” nesaka. Bet tik ļoti vajadzētu, lai jautā un jautā, kā palīdzēt. Mums katram ir privātā dzīve, arī cilvēkiem ratiņkrēslos un ir svarīgi to ievērot. Tā mēs cienīsim cits citu un veidosim drošāku un iekļaujošāku vidi. Paldies visām pielāgotajām vietām, kurās ir bijis dialogs par to, kā pielāgot konkrēto vietu; kur ir bijusi cilvēciska saruna! Paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri jautā, kā palīdzēt, un jautā, vai drīkst uzdot jautājumus, nemetot tos man vai citiem cilvēkiem ar invaliditāti virsū bez cenzūras. No sirds priecājos, ka arvien vairāk vietu ir tādas, kur es varu būt un nesatraukties par to, kā es tur tikšu iekšā, kā es aiziešu uz tualeti un vai manu suni asistentu nedzīs ārā un ievēros arī viņas un manas tiesības būt kopā visur. Lai mums arvien mazāk “bet” un arvien vairāk spējas iejusties blakusesošo cilvēku kurpēs, riteņos, pasmaidīt par esošajiem “bet” un darīt visu iespējamo, lai tie pazustu un mums būtu brīvība cilvēcīgā kopā būšanā! Lai veselīgs humors dzīvē un komunikācijā palīdz, atjauno un iedrošina turpināt dzīvot, iet, ripot, redzēt, just, būt!

Like what you read?

Take action for freedom of expression and donate to PEN/Opp. Our work depends upon funding and donors. Every contribution, big or small, is valuable for us.

Ge en gåva på Patreon
Fler sätt att engagera sig

Sök